Klusie bērni: kad frāze „man viss ir labi” uzreiz nenozīmē, ka viss patiešām ir labi

Bērnu, kurš kliedz, sit vai nepakļaujas, pamana visi. Bērnu, kurš klusi sēž stūrī, labi uzvedas un vienmēr saka „man viss ir labi”, pamana daudz retāk. Tieši tāpēc klusie bērni ar savām grūtībām mēdz palikt nepamanīti.

Ārēji un iekšēji izpaustas grūtības

Psiholoģijā grūtības bieži iedala divās grupās. Ārēji izpaustās (eksternalizētās) redz visi: dusmu lēkmes, agresiju, nemieru. Iekšēji izpaustās (internalizētās) bērns patur sevī: trauksmi, bailes, skumjas, noslēgšanos, ķermeniskas sūdzības. Šādu iedalījumu izmanto, piemēram, Tomasa Ahenbaha ASEBA novērtēšanas sistēmā.

Iekšēji izpaustās grūtības netraucē apkārtējiem, tāpēc pieaugušie tās viegli palaiž garām. Klusu, paklausīgu bērnu bieži uzskata par „bērnu bez problēmām”, lai gan viņš var piedzīvot lielu iekšēju spriedzi.

Pazīmes, kam pievērst uzmanību

Neviena atsevišķa pazīme vēl neko nenozīmē. Svarīgi ir pamanīt pārmaiņas un to, cik ilgi tās turpinās.

• Bieži sāp galva vai vēders, īpaši pirms skolas vai bērnudārza, bet ārsts neatrod medicīnisku iemeslu.
• Bērns izvairās no jaunām situācijām, draugiem vai nodarbēm, kas agrāk patika.
• Mainās miegs vai ēstgriba.
• Bērns ir pārlieku paškritisks, ļoti baidās kļūdīties vai kādu pievilt.
• Uz jautājumu „kā tev iet?” vienmēr atbild „normāli” vai „labi”, bet izskatās noguris vai noslēgts.
• Pēc skolas mājās ir asaras vai dusmu uzliesmojumi. Bērns visu dienu „turējās”, un drošā vidē emocijas izlaužas.
• Skolā bērns gandrīz nerunā, lai gan mājās runā brīvi.

Pēdējā pazīme var liecināt par selektīvo mutismu, trauksmes traucējumu, par kuru vairāk var lasīt šajā rakstā.

Kāpēc bērni neizstāsta

Bērniem bieži vēl trūkst vārdu, lai aprakstītu, ko viņi jūt. Daži negrib apbēdināt vecākus vai baidās, ka viņus nesapratīs. Citi ir iemācījušies, ka „labs bērns” nesūdzas. Un daži paši vēl nesaprot, ka sāpošs vēders var būt saistīts ar uztraukumu.

Klusie bērni bieži ir ļoti uzmanīgi pret apkārtējo noskaņojumu. Ja ģimenē ir pārmaiņas vai saspīlējums, viņi var censties būt „ērti” un netraucēt, lai pieaugušajiem nebūtu vēl grūtāk.

Kā uzsākt sarunu

• Runā blakus, nevis pretī. Daudziem bērniem vieglāk sarunāties, kopā zīmējot, braucot mašīnā vai pastaigā.
• Jautā konkrēti. Nevis „kā gāja skolā?”, bet „kas šodien bija vislabākais? Un kas bija visgrūtākais?”
• Nosauc, ko pamani, bez pārmetuma. „Man šķiet, ka pēdējā laikā tev ir smagāk. Es esmu šeit, ja gribi parunāt.”
• Klausies, nesteidzoties labot. Izvairies no „nav jau tik traki”. Bērnam vispirms vajag sajust, ka viņš ir sadzirdēts.
• Pieņem arī klusumu. Dažreiz bērnam vajag laiku. Svarīgi, lai viņš zina, ka durvis ir atvērtas.

Palīdz arī ikdienas rituāli, piemēram, desmit minūtes vakarā tikai kopā, bez telefoniem. Bērni bieži pasaka svarīgāko tieši šādos mierīgos brīžos.

Ko labāk neteikt

„Neesi tik kautrīgs!”, „Nav ko baidīties!”, „Citi bērni taču var.” Šādi teikumi, lai arī labi domāti, bērnam liek justies, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Kautrīgums pats par sevi nav problēma. Daudzi bērni vienkārši ir mierīgāki un piesardzīgāki. Uzmanība vajadzīga tad, ja klusums nāk kopā ar ciešanām vai traucē ikdienai.

Sadarbība ar skolu un bērnudārzu

Skolotāji redz bērnu citā vidē, un viņu novērojumi ir vērtīgi. Pajautā, kā bērns jūtas klasē, ar ko draudzējas un vai nav pamanītas pārmaiņas. Ja runāt klases priekšā ir grūti, var vienoties par maziem soļiem, piemēram, vispirms atbildēt rakstiski vai mazā grupā. Vienota, mierīga pieeja mājās un skolā bērnam dod drošību.

Kad vērsties pie psihologa

Ja pazīmes saglabājas vairākas nedēļas, pastiprinās vai traucē bērna ikdienai (mācībām, draudzībām, miegam), ir vērts konsultēties ar speciālistu. Agrīns atbalsts palīdz bērnam iemācīties tikt galā ar trauksmi un parāda, ka par grūtībām drīkst runāt.

Klusajiem bērniem bieži labi der metodes, kurās nav obligāti jārunā, piemēram, smilšu spēles terapija. Tajā bērns var parādīt savu iekšējo pasauli caur figūrām un simboliem.

Raksts ir informatīvs un neaizstāj individuālu speciālista konsultāciju.