„Malacis!” vai „tu ļoti centies”? Kā uzslavēt bērnu, lai tas palīdzētu

„Malacis!” ir viens no vārdiem, ko vecāki saka visbiežāk, turklāt ar vislabākajiem nodomiem. Mēs gribam, lai bērns jūtas novērtēts un pārliecināts par sevi. Taču tas, kā mēs uzslavējam, ietekmē vairāk, nekā šķiet.

Ko pētījumi saka par uzslavām

Psiholoģe Kerola Dveka gadu desmitiem pēta, kā bērni uztver grūtības un neveiksmes. Vienā no pazīstamākajiem pētījumiem (Mueller un Dweck, 1998) bērniem pēc uzdevuma izpildes teica vai nu „tu esi ļoti gudrs”, vai „tu ļoti centies”.

Bērni, kurus uzslavēja par gudrību, pēc tam biežāk izvēlējās vieglākus uzdevumus, lai neizgāztos, un pēc neveiksmes ātrāk zaudēja motivāciju. Bērni, kurus uzslavēja par piepūli, biežāk izvēlējās izaicinājumus un grūtībās turpināja mēģināt.

Dveka to skaidro ar diviem domāšanas veidiem. Ja bērns tic, ka spējas ir dotas un nemainīgas (fiksētā domāšana), katra kļūda šķiet pierādījums tam, ka „es neesmu gudrs”. Ja bērns tic, ka spējas aug ar darbu (izaugsmes domāšana), kļūda ir daļa no mācīšanās.

Kāpēc „malacis” ne vienmēr palīdz

• „Malacis” vērtē rezultātu vai bērnu kopumā, nevis to, ko viņš darīja.
• Ja bērns uzslavu dzird ļoti bieži, viņš var sākt darīt lietas pieaugušā atzinības dēļ, nevis tāpēc, ka pašam interesē.
• Vispārīga uzslava neko nepasaka par to, kas tieši izdevās, tāpēc bērnam nav, uz ko balstīties nākamreiz.

Tas nenozīmē, ka „malacis” ir aizliegts vārds. Silts „malacis” reizēm ir pilnīgi normāls. Runa ir par to, lai tas nebūtu vienīgais, ko bērns dzird.

Ievēro, nevis vērtē

Uzslava, kas palīdz, ir konkrēta un apraksta to, ko tu redzi: piepūli, izvēlēto paņēmienu, neatlaidību, rūpes par citiem.

• „Tu esi tik gudrs!” „Tu ilgi strādāji pie šī uzdevuma.”
• „Skaists zīmējums!” „Pastāsti man par šo zīmējumu.”
• „Malacis!” „Tu neatlaidies, lai gan bija grūti.”
• „Tu esi labākais!” „Redzēju, kā tu palīdzēji draugam.”
• „Cik labs bērns!” „Paldies, ka savāci rotaļlietas.”

Šādi teikumi parāda bērnam, ka tu viņu tiešām redzi. Un tie māca: „Es varu augt, ja cenšos.”

Trīs vienkārši paņēmieni ikdienai

1. Apraksti, ko redzi. „Tu izmantoji tik daudz zilās krāsas!” Bērns pats izdarīs secinājumu par savu darbu.
2. Jautā, nevis vērtē. „Kura daļa tev patika visvairāk?” „Kā tu to izdomāji?” Tā bērns mācās novērtēt pats savu darbu, nevis gaidīt vērtējumu no malas.
3. Pateicies par konkrētu rīcību. „Paldies, ka pagaidīji, kamēr es runāju pa telefonu.” Pateicība māca, ka bērna rīcība ietekmē citus.

Nav jāmaina viss uzreiz. Pietiek, ja sāc pamanīt, cik bieži saki vispārīgu uzslavu, un pamazām pievieno konkrētākus vārdus.

Ko teikt, kad nesanāk

Izaugsmes domāšana veidojas ne tikai caur uzslavām, bet arī caur to, kā runājam par neveiksmēm. Ja bērns saka „man nesanāk”, var piebilst vienu vārdu: „Tev vēl nesanāk.” Var pajautāt: „Ko varētu pamēģināt citādi?” Un var dalīties savā pieredzē: „Arī man sākumā tas nepadevās.”

Svarīgi neslavēt piepūli, ja tās nav bijis, un nesolīt, ka viss noteikti izdosies. Bērni ļoti labi jūt neīstu uzslavu. Godīga un konkrēta atgriezeniskā saite palīdz vairāk.

Uzslava un pašvērtējums

Bērna pašvērtējums neveidojas no tā, cik bieži viņam saka „tu esi lielisks”. Tas veidojas no pieredzes, ka viņu pieņem arī tad, kad viņš kļūdās, un ka viņa pūles kāds pamana. Ievērošana bez vērtēšanas sniedz tieši to.

Tikpat svarīgi, lai bērns justu, ka viņu mīl bez nosacījumiem, neatkarīgi no tā, vai uzdevums izdevās. Kopīgs laiks, uzmanība un patiesa interese par to, kas bērnam ir svarīgs, stiprina pašvērtējumu vairāk nekā jebkurš vērtējums.

Pamēģini šonedēļ: katru dienu vienu reizi „malacis” vietā pasaki, ko tieši tu redzēji.

Kad vērsties pie psihologa

Ja bērns ļoti baidās kļūdīties, atsakās mēģināt jaunas lietas, ir pārlieku paškritisks vai pēkšņi zaudē motivāciju mācīties, ir vērts parunāt ar speciālistu. Dažkārt aiz tā slēpjas trauksme vai mācīšanās grūtības, kuru cēloņus var palīdzēt noskaidrot konsultācija vai psiholoģiskā izpēte.

Raksts ir informatīvs un neaizstāj individuālu speciālista konsultāciju.