Kāpēc „nomierinies!” nestrādā: kā palīdzēt bērnam dusmu brīdī

Bērns kliedz, met mantas vai krīt uz grīdas veikalā. Pirmais, kas izlaužas, bieži ir: „Nomierinies!” Tas ir saprotami: mēs gribam, lai tas beidzas. Taču šis vārds gandrīz nekad nestrādā. Pastāstīšu, kāpēc tā notiek un ko teikt vietā.

Kāpēc bērns „nevar vienkārši saņemties”

Spēja apturēt impulsu, pagaidīt un nomierināties ir saistīta ar smadzeņu priekšējo daļu, prefrontālo garozu. Tā attīstās lēnām visu bērnību un pusaudža gadus un pilnībā nobriest tikai pieaugušā vecumā. Mazam bērnam šī „bremze” vēl tikai veidojas.

Spēcīgas emocijas brīdī bērna nervu sistēma darbojas trauksmes režīmā. Viņš nespēj izpildīt lūgumu „nomierinies”, jo vēl neprot to izdarīt. Tas nav spīts un nav manipulācija. Tā ir prasme, kas vēl tiek apgūta.

Turklāt „nomierinies!” bērns bieži sadzird kā „tavas jūtas ir nepareizas”. Tad pie dusmām klāt nāk vēl kauns vai sajūta, ka neviens nesaprot, un emocija kļūst vēl lielāka.

Bērni mācās nomierināties caur mums

Psiholoģijā to sauc par koregulāciju. Pirms bērns iemācās nomierināties pats, viņš daudzas reizes piedzīvo, kā viņu nomierina pieaugušais: ar mierīgu balsi, klātbūtni un lēnu elpu. Pamazām šī pieredze kļūst par viņa paša prasmi.

Tas nozīmē, ka svarīgākais instruments dusmu brīdī esi tu pats. Tava balss, sejas izteiksme un ķermenis bērnam parāda, vai ir droši. Ja arī pieaugušais kliedz, bērna trauksme aug. Ja pieaugušais paliek mierīgs, bērnam ir, pie kā „pieķerties”.

Ideālam nav jābūt. Ikviens vecāks dažreiz pacels balsi. Svarīgāk ir prast atgriezties pie miera un vēlāk salabt: „Es pacēlu balsi. Piedod. Mēģināsim vēlreiz.” Arī tā bērnam ir vērtīga mācība: attiecības var salabot.

Nosauc emociju, un tā kļūst mazāka

Psihiatrs Daniels Zīgels un psihoterapeite Tīna Peina Braisone grāmatā „The Whole-Brain Child” šo paņēmienu sauc „Nosauc, lai nomierinātu” (Name it to tame it). Kad mēs vārdos nosaucam bērna sajūtu, viņš jūtas sadzirdēts, un emocija sāk rimties.

To atbalsta arī pētījumi. Psihologa Metjū Lībermana vadītā pētnieku grupa 2007. gadā parādīja, ka sajūtu nosaukšana vārdos mazina amigdalas (smadzeņu daļas, kas saistīta ar trauksmi un draudu uztveri) aktivitāti.

Nosaukt nenozīmē piekrist uzvedībai. Tas nozīmē parādīt: „Es redzu, kas ar tevi notiek.”

Kad dusmas ir „par neko”

Bieži dusmu lēkme sākas sīkuma dēļ: nepareizās krāsas krūzīte, salauzts cepums, apģērbs, kas „kož”. Patiesībā tas reti ir par krūzīti. Nogurums, izsalkums, pārāk daudz iespaidu vai gara diena bērnudārzā samazina bērna spēju tikt galā ar vilšanos. Tad pietiek ar mazu iemeslu, lai „glāze pārplūstu”.

Šādās dienās palīdz vienkāršas lietas: laicīga maltīte, mierīgāks vakars, mazāk ekrānu pirms miega un laiks kopā bez steigas. Dusmu lēkmi tas ne vienmēr novērsīs, bet bieži padarīs to īsāku un retāku.

Ko teikt „nomierinies!” vietā

• „Es esmu šeit.”
• „Tev tagad ir ļoti grūti.”
• „Tu esi ļoti dusmīgs, jo spēle beidzās. Tas ir saprotami.”
• „Elposim kopā.”
• „Gribi apskāvienu vai lai vienkārši pasēžu blakus?”
• „Dusmoties drīkst. Sist es neļaušu.”
• „Pastāstīsi, kad būsi gatavs.”

Izvēlies vienu vai divas frāzes, kas tev šķiet dabiskas, un pamēģini tās nākamajā grūtajā brīdī. Sākumā tās var likties neierastas, un tas ir normāli. Bērns vairāk jūt toni, ar kādu vārdi pateikti, nevis pašus vārdus.

Robežas paliek. Ja bērns sit vai met mantas, tu mierīgi apturi rīcību. Mainās tikai tonis: nevis barga pavēle, bet mierīgs, drošs pieaugušais blakus.

Ko darīt pašā dusmu brīdī

1. Vispirms parūpējies par sevi. Pirms reaģē, lēni izelpo.
2. Nolaidies bērna acu līmenī. Runā klusi, lēni un īsi.
3. Ja vajag, aizej uz klusāku vietu. Tā nav padošanās, tās ir rūpes.
4. Neskaidro un nemāci emociju virsotnē. Satraukts prāts lekciju nedzird.
5. Kad bērns ir mierīgs, parunājiet. Kas notika, kā viņš jutās, ko varētu darīt nākamreiz.

Vienkārši sakot: vispirms nomierini, tad māci.

Kad vērsties pie psihologa

Dusmu lēkmes ir normāla bērna attīstības daļa, īpaši pirmsskolas vecumā. Tomēr ir vērts konsultēties ar speciālistu, ja dusmu uzliesmojumi ir ļoti bieži vai ilgi, ja bērns apdraud sevi vai citus, ja grūtības parādās gan mājās, gan bērnudārzā vai skolā, vai ja tu kā vecāks jūties izsmelts un nezini, kā rīkoties.

Raksts ir informatīvs un neaizstāj individuālu speciālista konsultāciju.